Mani sauc Armands Trambickis, 66 gadi vecs, un strādāju Valmieras Kultūras Centrā par skaņas lietām un pārējiem tādiem sīkiem darbiņiem. Es piedalījos Senioru Balvas Brīvprātīgā darba projektā. Par cik mans darbs saistīts ar skaņas aparatūru, ar mikrofonu regulēšanu, biju skolā un bērnudārzā un apskaņoju pasākumus. Bērni dziedāja, un man bija jāpieliek mikrofoni katram un jāpieliek skaņa, un viņi dziedāja mikrofonos.
Kā es jutos, darot šo darbu? Es domāju, ka es pie tā jau esmu pieradis, jo tāda līdzīga darba ilgums man jau liels, ne tikai ar bērniem, bet arī ar pieaugušajiem. Kaut gan es teiktu, ka ar bērniem ir pat interesantāk, visādi joki notiek. Bērni ir tādi ziņkārīgi, prasa, kas un kā.
Vai es vēlētos turpināt darīt šo darbu brīvprātīgi ar bērniem un ņemt dalību Senioru Balvas programmā? Es domāju, ka droši, jo ar tiem bērniem ir tomēr diezgan interesanti. Viņi ir tādi kustīgi. Viens otrs varbūt dzied labāk, cits mazāk labi. Tu viņam kaut ko palabo, bet nu bērns ir bērns – viņš vienmēr ir tāds labojams. Ar lielajiem – tu viņam vairs neko neizlabosi. Viņš kā dzied, vai šķībi vai greizi, bet lepni saka –es māku dziedāt. Ar bērnu var parunāties. Tāpēc labprāt turpināšu brīvprātīgi darboties ar bērniem šajā jomā.